Mantijas paviāns (Papio hamadryas) ir mērkaķu dzimtas (Cercopithecidae) primāts, kas dzīvo lielos ģimeņu baros Āfrikas ziemeļaustrumos un Arābijas pussalas dienvidrietumos.[1] Mantijas paviāns Senajā Ēģiptē tika uzskatīts par svētu dzīvnieku. Tā tēlam ir nozīmīga loma Senās Ēģiptes reliģiskajos tekstos.
Mantijas paviāns ir visvairāk uz ziemeļiem dzīvojošā paviānu suga. Sastopams galvenokārt Somālijas pussalā: Etiopijas austrumos (klinšainās, paugurainās kalnu teritorijās), Eritrejā, Somālijas ziemeļos, Sarkanās jūras piekrastē. Mantijas paviāns ir vienīgā paviānu suga, kas mājo arī ārpus Āfrikas — Arābijas pussalas dienvidrietumos: Sauda Arābijā un Jemenā.[1]
Mantijas paviāna ķermeņa garums ir līdz 80 cm, astes garums 38–61 cm. Ja dzīvnieks stāv uz visām četrām ekstremitātēm, tā augstums plecos ir apmēram 55 cm. Tēviņi ir gandrīz divas reizes lielāki par mātītēm. Tēviņš sver 20—30 kg, mātītes 10–15 kg.[2] Pieaugušam tēviņam ir skaists, sudrabaini pelēks kažoks. Mātītēm un jauniem paviāniem tas ir pelēkbrūns. Ja pieaugušais, vecais mantiju paviānu tēviņš zaudē savu harēmu, pēc kāda laika viņš zaudē arī savu vareno, sudrabaino kažoku.[3] Garās astes galā ir neliels pušķis. Abiem dzimumiem ir sārta seja un sarkana sēžas tulzna. Paviānu rokas ir īsas, stipras, ar resniem pirkstiem un pietiekami gariem īkšķiem, tāpēc tie var veikli satvert barību.
Mantijas paviāniem ir unikāla četru līmeņu bara struktūra, veidojot multilīmeņu paviānu sabiedrību. Vismazākā un visciešākā vienība ir neliels viena tēviņa harēms, kurā ir līdz 10 mātītēm. Tēviņš vada un apsargā savu harēmu. Harēmā ļoti bieži ir vēl viens jauns tēviņš (vadoņa sekotājs), kurš, iespējams, ir radniecīgs dominantajam tēviņam.[4][5][6] Divi vai vairāki harēmi kopā veido klanu.[7] Viena klana harēmu tēviņi, iespējams, savstarpēji ir ļoti tuvi radniecīgi. Starp viņiem valda hierarhija, kas balstīta uz tēviņu vecumu. Jo vecāks tēviņš, jo augstāk viņš atrodas hierarhijā.[8][9]
Nākamais līmenis ir paviānu banda, kas sastāv no diviem līdz četriem klaniem, apmēram 200 indivīdiem. Banda kopīgi ceļo un nakšņo.[4][5][9] Savu bandu paviāni (gan tēviņi, gan mātītes) pamet ļoti reti. Vienas bandas tēviņi kopīgi agresīvi aizsargā savas bandas mazuļus no citām bandām. Bandas savstarpēji var konfliktēt arī par barības resursiem un citām ikdienišķām lietām. Galvenie strīdnieki ir tēviņi.[4][6] Bandā var būt arī vientuļi tēviņi, kuriem nav harēma vai kuri nav kāda harēma līdera sekotāji. Šie tēviņi parasti brīvi pārvietojas bandas robežās. Reizēm mēdz apvienoties vairākas bandas, veidojot milzīgu baru. Arī bars var izvēlēties vienu klinti nakšņošanai.[4][5][9]
Mantijas paviānu bara struktūra ir dzelžaini patriarhāla.[10] Tēviņi despotiski valda pār mātītēm, ierobežojot to pārvietošanās brīvību. Ja kāda mātīte noklīst pārāk tālu no harēma, tēviņš to gana atpakaļ, velkot to aiz rokas vai pat iekožot tai.[7] Reizēm tēviņi cenšas viens no otra harēmu nozagt, šādos gadījumos iesākas nežēlīgas savstarpējās cīņas. Tomēr viena klana tēviņi respektē viens otru un viens otra harēmus.[6] Arī mātītes ir izvēlīgas un, ja mātītei tēviņš nepatīk, tad, visticamākais, tā drīz vien nokļūs kāda cita tēviņa harēmā, jo šādu mātīti ir ļoti viegli "nozagt".[11] Jaunie tēviņi visbiežāk ir kāda dominantā tēviņa sekotāji un savu harēmu izveido, sev piesaistot jaunās mātītes, kuras viņam sāk sekot.[11] Kad tēviņš sāk novecot, viņa harēms bieži pāriet sekotāja pārziņā. Drīz pēc harēma zaudēšanas tēviņš zaudē svaru un savu sudrabaino kažoku.[11] Mantijas paviāni ir vienīgie paviāni, kuru tēviņi visu mūžu paliek savā klanā vai bandā.[4][6]
Lai arī tēviņi stingri valda pār mātītēm, starp radniecīgām mātītēm saglabājas ciešas attiecības visa mūža garumā, pat, ja mātītes nonāk dažādos harēmos viena klana robežās. Tās joprojām kontaktē viena ar otru un pavada daudz laikā kopā. Ļoti bieži radniecīgas mātītes nokļūst vienā harēmā.[10] Starp mātītēm nav novērojama nekāda dominances izrādīšana. Ja starp mātītēm izceļas kāds strīds, tēviņš nekavējoties izšķir strīdnieces un nepieļauj nekādas domstarpības harēma robežās.[4][6] Tomēr dažas uzvedības atšķirības starp mātītēm ir novērojamas. Dažas mātītes ir sabiedriskākas un tām ir arī ciešākas attiecības ar tēviņu. Tās mēdz saukt par centrālajām mātītēm, jo mēdz sēdēt un uzturēties tuvāk tēviņam,[6] bet mātītes, kas sēž tālāk no tēviņa, sauc par periferālajām mātītēm.[6]
Visi paviāni, īpaši mantijas paviāni, uz zemes pavada ievērojami vairāk laika nekā citas mērkaķu sugas. Viņu ekstremitātes ir piemērotas dzīvei uz zemes - paviāni četrrāpus spēj ļoti ātri skriet. Paviāni prot rāpties arī kokā, kaut gan kokā neizceļas ar īpašu veiklību. Kokā viņi meklē gatavos augļus. Paviāni ir aktīvi diennakts gaišajā laikā. Lielāko daļu dienas tie pavada barības un ūdens meklējumos.[2] Viņu pelēkbrūnais kažoks gandrīz pilnībā saplūst ar klinšaino apkārtni. Pusdienlaikā, vislielākajā karstumā paviāni atrod ēnainu vietu, lai atpūstos. Pieaugušie dzīvnieki kādu brīdi snauž vai cits citam tīra kažoku, bet mazuļi rotaļājas. Pievakarē mantijas paviāni dodas nakšņot stāvās klintīs,[2] izvēloties vietu ar iedobumiem un pārkarēm, kas dod patvērumu no lielajiem plēsējiem. Pēc kopīgi pavadītas nakts, mantijas paviāni sadalās mazākās grupiņās un dodas baroties. Paviāniem ir jāsadalās grupās, jo barības daudzums šajos reģionos ir ļoti pieticīgs, bet barības avoti atrodas tālu cits no cita.
Dzīvnieki rāpjas klintīs un meklē visu, kas der ēšanai. Lai arī mantijas paviāni ir visēdāji, tie galvenokārt pārtiek no augļiem, ko ar rokām noplūc no krūmiem un kokiem. Tie barojas arī ar graudiem un sēklām. Tā kā paviāni mēdz iebrukt graudaugu tīrumos, tas noved pie konfliktiem ar zemniekiem.[2] Mazuļi visbiežāk uzturas mātes tuvumā un, uzmanīgi vērojot, mācās atrast barību, ko var salauzt, nomizot, tā iegūstot ēdamās daļas. Māte cenšas nepieļaut, lai mazuļi ēstu to, ko viņa nepazīst un kas varētu būt kaitīgs. Mācīšanās process var notikt arī gluži pretēji. Kad jaunais paviāns atklāj kaut ko neredzētu, bara pieaugušie seko viņam. Ja nav augļu, paviāni pārtiek no zāles. Sausajā periodā reizēm izrok augu sulīgās, gumveidīgās saknes. Viņu garie un spēcīgie žokļi, kas pēc formas atgādina suņa žokļus, slēpj lielus dzerokļus, ar kuriem var labi sagrauzt cietas un sausas augu daļas. Mantijas paviāni ēd arī kukaiņus, gliemežus un citus bezmugurkaulniekus. Reizēm izdodas nogalināt ķirzaku vai nelielu zīdītājus.
Dzimumgatavību jaunais tēviņš sasniedz 5—7 gadu vecumā, mātītes 3,5 gadu vecumā. Paviāniem nav pastāvīga pārošanās perioda, bet sausajos reģionos lielākā daļa mazuļu piedzimst lietus periodā. Šajā laikā barojošajām mātēm un mazuļiem netrūkst barības. Tēviņš sapārojas ar sava harēma mātītēm, lai gan, ja meklējas vairākas mātītes, citi tēviņi var izmantot dominantā tēviņa aizņemtību un sapāroties ar sveša harēma mātīti.[4][6]
Grūsnības perios ilgst 154—185 dienas, parasti piedzimst viens mazulis. Par mazuli galvenokārt rūpejas māte, kura ir ļoti uzmanīga un rūpīga. Harēma mātītes var rūpēties arī par jebkuru harēma mazuli. Mazuļu tēvs agresīvi aizsargā savus mazuļus no citiem tēviņiem, neļaujot tiem tuvoties pie mazuļiem. Tēviņš mazuļus aizsargā arī no plēsējiem. Kopumā tēviņš pret saviem mazuļiem ir ļoti tolerants un maigs, spēlējas ar tiem un pat nēsā uz savas muguras.[4] Ja kāds tēviņš nozog mātīti ar mazuli, mātītei uzreiz iestājas meklēšanās. Tādējādi mātīte spēj aizsargāt savu mazuli no nogalināšanas.[12] Kad jauni tēviņi sasniedz dzimumbriedumu, tie izrāda pastiprinātu interesi par mazuļiem un aktīvi par tiem rūpējas.[4] Tie visbiežāk ir tēviņi sekotāji. Reizēm jaunais tēviņš nozog mazuli un aizved no harēma, bet viņš nespēj mazuli pazīdīt, kas noved pie mazuļa badošanās un dehidrācijas. Šādu nozagtu mazuli atgriezt mātei spēj tikai dominantais tēviņš, kurš seko mazuļa zaglim.[13]
Paviānu mazuļi piedzimst ar melnu kažoku[2] un atvērtām acīm. Dzīves pirmās nedēļas tie pavada, pieķērušies pie mātes krūts. Vēlāk mazuļi pārvietojas uz mātes muguras. Kad viņi jau ir kļuvuši vecāki, bieži rotaļājas, attīstot dažādas dzīvei nepieciešamās iemaņas. Mazulis pie mātes paliek 18 mēnešus.
Paviānu ģintij pieder, piemēram, dzeltenais paviāns (P. cynocephalus), olīvzaļais paviāns (P. anubis) un vislielākais Āfrikas paviāns - lāču paviāns (P. ursinus).
Mantijas paviāns (Papio hamadryas) ir mērkaķu dzimtas (Cercopithecidae) primāts, kas dzīvo lielos ģimeņu baros Āfrikas ziemeļaustrumos un Arābijas pussalas dienvidrietumos. Mantijas paviāns Senajā Ēģiptē tika uzskatīts par svētu dzīvnieku. Tā tēlam ir nozīmīga loma Senās Ēģiptes reliģiskajos tekstos.
.jpg)
