Gyromitra

Bisītes jeb ķerveļi (Gyromitra) ir Latvijā vidēji bieži sastopamu asku sēņu ģints,^[1] kura 21. gadsimta sākumā saturēja ap 40 zināmu sugu, no kurām Latvijā atrastas 4 līdz 6.^[2] Divu sugu piederība bisītēm vēl tiek apšaubīta — vairoga bisītes (Discina perlata jeb Gyromitra perlata) un apaļsporu bisītes (Pseudorizhina sphaerospora jeb Gyromitra sphaerospora), un to latviskie nosaukumi ir provizoriski.^[2][3] Bisītes ir pārsvarā pavasara mēnešos sastopamas sēnes, kuras viegli atpazīstamas pēc to cepurīšu nelīdzenā, smadzeņveidīgā izskata. Vairums Latvijas bisīšu ir indīgas; to kopīgās indīgās vielas giromitrīna daudzumu ir iespējams būtiski samazināt ar vārīšanu ar obligātu ūdens noliešanu vai žāvēšanu, tomēr pilnīgi atbrīvoties no tā nevar. Bisīšu indīguma pakāpe stipri atkarīga no ārējiem apstākļiem.

Ģinti aprakstījis E. M. Frīss 1849. gadā.^[4] Agrāk tika iekļauta rumpuču dzimtā (Helvellaceae),^[5] pēc 1997. gada pētījumiem pievienota Discinaceae dzimtai. Tomēr sīkāka bisīšu sugu ģenētiska izpēte pagaidām nav veikta, un pēc tādas ir iespējamas sistemātikas izmaiņas.^[6]

Morfoloģija

• Augļķermeņi: asku sēnes, apotēciji lieli, 2—20 cm augsti, līdz 30 cm diametrā, sastāv no kātiņa un cepurītes, gaļīgi vai vaskoti gaļīgi, satur indīgo giromitrīnu dažādā koncentrācijā.
• Cepurīte: krokota, doba, neregulāri apaļīga, olveida vai bezformas, pie malas daļēji saaugusi ar kātiņu, ar izteiktu viļņotu smadzeņu vai valrieksta veida formu. Latvijā atrodamajām sugām cepurītes brūnas, sarkanīgi vai dzeltenīgi brūnas.
• Kātiņš: resns, balts vai gaišā krāsā, dobs.^[7]
• Sporas: vienšūnas, bezkrāsainas, eliptiskas līdz iegareni elipsoidālas, gludas vai smalki kārpainas, ar eļļas pilieniem, 18—38 x 8—15 μm. Parafīzes pavedienveidīgas, reizēm no pamata dakšveidīgi zarotas, galos paplašinātas, reizēm ar šķērssienām, brūnas.
• Aski: cilindriski, ar 8 sporām, 250—350 x 13—20 μm.^[5]

Ekoloģija

Visas bisītes ir saprotrofas, tātad atmirušu organiku izmantojošas sēnes. Parastā bisīte, dižā bisīte un vairoga bisīte mērenajā joslā aug pavasaros, īpaši aprīlī un maija sākumā, biežāk skuju koku mežos, biežāk izvēloties saulainas un smilšainas vietas. Anomālos laika apstākļos var izaugt arī citos mēnešos. Apaļsporu bisīte aug maijā—jūnijā, biežāk mitros egļu mežos tumšās vietās. Rudens bisīte sastopama rudeņos mitrās, gaišās vietās un savas formas dēļ agrāk tika pieskaitīta rumpuču dzimtai.^[7]

Latvijā atrastās bisīšu ģints sēnes

Latviskie nosaukumi Latīniskie nosaukumi Augtenes Parastā bisīte Gyromitra esculenta Smilšainās augsnēs skuju koku, īpaši priežu mežos, arī izdegumos un izcirtumos, atklātās vietās, ceļmalās. Pavasara sēne. Dižā bisīte Gyromitra gigas Uz augsnes vai trūdošas koksnes mitros skuju un lapu koku mežos. Pavasara sēne. Rudens bisīte ("Bīskapa cepure") Gyromitra infula Uz augsnes vai sadalījušās koksnes mitros skuju un jauktu koku mežos, atklātās vietās, ceļmalās. Vēlas vasaras un rudens sēne.^[7][3][8] Garkāta bisīte Gyromitra longipes Reti sastopama suga ar melnu cepurīti. Pavasara sēne. Apaļsporu bisīte (piederība bisīšu ģintij ir strīdīga) Pseudorizhina sphaerospora, Gyromitra sphaerospora, Helvella sphaerospora Vēsās vietās uz pastāvīgi mitras trūdošas koksnes. Pavasara sēne. Vairoga bisīte (piederība bisīšu ģintij ir strīdīga) Discina perlata, Gyromitra perlata, Discina ancilis, Gyromitra ancilis. Trūdošas koksnes tuvumā egļu un jauktos mežos, atklātās vietās, ceļmalās. Pavasara sēne.^[2]

Līdzība ar citām sugām

Tās bisītes, kas augļķermeņus veido pavasarī, reti kad sastopamas vienlaicīgi ar vasarā un rudenī augošajām sēnēm. Izņēmums ir pēc sagatavošanas ēdamie lāčpurni (Morchella ģints) un ķēvpupi (Verpa bohemica), kuri arī atrodami pavasarī, un ar kuriem tos sēņotāji mēdz jaukt. Šīs biežās jaukšanas dēļ tiek ieteikts visas asku sēnes pirms lietošanas vismaz reizi novārīt un noliet ūdeni, kas varētu vismaz vājināt bisīšu indi, ja tās iekļūtu starp ēdamajām sēnēm. Tomēr atšķirības starp ģintīm ir visai redzamas: ja lāčpurni ir tīkloti šūnaini, tad bisīšu virsmas krokas ir lokani viļņotas, bez redzamām šūnām.^[9] Bisīšu cepurītēm parasti ir sarkanīga nokrāsa, kādas nekad nav lāčpurniem.^[10] Lāčpurni arī ir pēc kopējās formas redzami regulārāki. Ķēvpupi pēc formas atgādina lāčpurnus, bet to virsma arī ir viļņota kā bisītēm.

Daļēji jucekli starp bisītēm un lāčpurniem radījušas svešvalodas. Krievu valodā to nosaukumi "Stročok" un "Smorčok" ir grūti atšķirami, un arī vietējie iedzīvotāji par atšķirību maz satraucas.^[11] Latvijā (un arī Igaunijā) savukārt vāciskais lāčpurnu apzīmējums "Morcheln" ne tikai transformējies par "murķeli", bet ar šo vārdu sākuši apzīmēt bisītes. Līdzīgas problēmas ir arī angļu valodā, kur bisītes dēvē par viltus lāčpurniem (false morel). Šī jucekļa dēļ Latvijas mikologi vispār iesaka nelietot vārdu "murķelis" nevienām sēnēm.

Rudens bisīti var sajaukt ar tai līdzīgajiem rumpučiem, īpaši elastīgo rumpuci (Helvella elastica). Tam ir līdzīga forma un krāsa, taču atšķirībā no bisītēm, gluda cepurītes virsma.

Indīgums un lietošana pārtikā

Tāpat kā daudzas sēnes, bisītes ir vienlaikus indīgas un lietojamas pārtikā pēc atbilstošas sagatavošanas, turklāt par to, kāda sagatavošana ir atbilstoša, pastāv savstarpēji pretrunīgi viedokļi. Tāpat kā par pašu indīgumu, neraugoties uz to, ka indīgais giromitrīns ir atrasts vismaz divās parasti sastopamajās Latvijas bisīšu ģints sēnēs (parastajā un dižajā; par rudens bisīti apgalvojumi ir pretrunīgi).

Droši zināmie fakti ir:

• 1) 19. un 20. gadsimta zinātnieku apgalvojumi par bisītēs esošo indīgo helvelskābi ir fantāzijas auglis: "helvelskābe" izrādījās dažādu nekaitīgu vielu sajaukums;^[12][13]
• 2) bisītēs reāli esošā inde giromitrīns, kas līdzīga hidrazīnam, ir augsti toksiska un pat tās izgarojumu ieelpošana pie sēņu sagatavošanas var novest pie saindēšanās;^[10] mirstība pie saindēšanās ar giromitrīnu sasniedz 30—40%.^[14] Pie giromitrīna CH₃CHN₂CH₃COH hidrolīzes, kas var notikt gan pie kulinārās apstrādes, gan cilvēka organismā, veidojas vēl toksiskākais monometilhidrazīns СH₃(H)NNH₂, kurš pazīstams kā raķešu degvielas komponents un pie saindēšanās ar bisītēm un raķešu degvielu klīniskā aina tādēļ sakrīt.^[14]
• 3) giromitrīna daudzums bisītēs svārstās no nāvējoša līdz nenozīmīgam atkarībā no mitruma un temperatūras, sugas, augtenes utt.;
• 4) vairākkārtīga novārīšana ar ūdens noliešanu vai mēnešiem ilga žāvēšana ar sekojošu novārīšanu ievērojami samazina giromitrīna daudzumu sēnēs un padara tās nosacīti ēdamas, kas tomēr negarantē no letālas saindēšanās pilnībā.^[15] Daļa zinātnieku uzskata, ka vārīšana pati par sevi sēnes indīgumu praktiski neietekmē un svarīga ir tikai indes pāriešana nolejamā ūdenī;^[16]
• 5) Pastāv aizdomas par giromitrīna un tam līdzīgo vielu kancerogēnumu cilvēkam, taču tas nav pierādīts un eksperimenti ar dzīvniekiem, kā parasti, devuši pretrunīgus rezultātus. Bez tam, bisīšu pieejamības sezonālais raksturs stipri samazina iespēju sasniegt veselībai bīstamu dozu;^[14]
• 6) Tāpat kā ar vairumu sēņu, liela nozīme ir individuālajai pretestībai konkrētajai indei un kopējam veselības stāvoklim (īpaši aknām).^[16]

Pavasarī visbiežāk atrodamās bisīšu sugas Latvijas mikologi neieteic lietot pārtikā ne pēc kādas sagatavošanas, jo risks saindēties saglabājas pēc jebkādas apstrādes.^[2]

Pasaulē bisīšu indīgumam ir dažāda pieeja: daudzās valstīs to publisku tirdzniecību aizliedz, kamēr, piemēram, Somijā tā ir atļauta, bet ar skaidri redzamu brīdinājumu izlikšanu. ASV ar bisītēm saindējas vidēji ap 50-100 cilvēku gadā, taču nāves gadījumi ir reti. Rietumeiropā zināmās saindēšanās ar bisītēm 1782.—1965. gados bija nāvējošas 14,5% gadījumu.^[14] Kopumā PSRS vienas pašas bisītes deva ap 45% visu saindēšanās gadījumu ar sēnēm, kas kopā ar bisīšu saindēšanās augsto letālumu bija smagākā medicīniskā problēma ar tām.^[16]

Skatīt arī

• Indīgās sēnes
• Sēņu kulinārija

Atsauces