Pūčveidīgie, pūčveidīgo kārtas putni (Strigiformes) ir plēsīgi putni. Lielākā daļa no tiem ir vientuļnieki un aktīvi naktī. Tos var sastapt gandrīz jebkurā vietā uz sauszemes, izņemot Antarktīdu un dažas nomaļākās salas. Pūčveidīgo kārtā mūsdienās ir apmēram 200 sugas, kas iedalās 2 dzimtās: pūču dzimtā (Strigidae) un plīvurpūču dzimtā (Tytonidae).[1]
Latvijā sastopamas 13 pūčveidīgo sugas,[2] no kurām 7 ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Lielākais pūčveidīgais putns, kas dzīvo Latvijā ir ūpis (Bubo bubo). Gandrīz tikpat liela kā ūpis ir baltā pūce (Bubo scandiaca), kas Latviju apmeklē tikai caurceļojot. Visbiežāk sastopamā suga ir meža pūce (Strix aluco), bet otra biežāk sastopamā suga ir ausainā pūce (Asio otus).[3]
Pūčveidīgajiem putniem ir plakana seja, kurā novietotas uz priekšu vērstas, lielas acis, līki, plēsīgiem putniem raksturīgi knābji, un ap katru aci spalvas visbiežāk aug gredzenveidā, vizuāli tās palielinot. Tomēr gredzenveida diskiem ap acīm ir cita praktiskā nozīme. Spalvas novada un tādējādi pastiprina iespējamā mēdījuma izraisītos trokšņus līdz putna ausīm. Bieži šie spalvu gredzeni ir asimetriski, tādējādi tas uzlabo spēju noteikt skaņas izraisītāja atrašanās vietu. Lai arī pūčveidīgiem putniem ir binokulāra redze, to lielās acis ir nekustīgas savos dobumos, un tāpat kā citiem putniem, lai paskatītos citā virzienā, ir jāpagriež galva. Tomēr tie nespēj apgriezt galvu pilnīgi apkārt uz aizmuguri, kā to apgalvo plaši izplatītais mīts. Galva var tikt pagriezta tikai par 135° uz abām pusēm, vēršot skatu pār plecu, līdz ar to pūčveidīgo putnu redzes leņķis ir 270°.[4]
Lielākajai daļai plēsīgo putnu acis ir novietotas sejas sānu plaknēs, toties pūčveidīgo putnu frontālais acu novietojums maina to redzes dziļumu un telpas sajūtu, kas ir ļoti svarīgi lidojot tumsā. Tomēr pūčveidīgajiem putniem ir tālredzība un tie neredz tuvumā, dažus centimetrus no sejas to redze ir ļoti vāja. Nomedītais medījums tādēļ var arī aizbēgt, jo plēsējs var kļūdīties to noknābjot. Redzes vietā tuviem objektiem pūčveidīgie putni lieto taustes spalviņas, nelielas, mīkstas pūciņas, kas aug ap knābi un pēdām. To redze tālumā tumsā ir ļoti laba.
Vismazākais no visiem pūčveidīgajiem putniem ir elfu apogs (Micrathene whitneyi), kas sver 31 g un ir 13,5 cm gara. Lielākie ir ūpis (Bubo bubo) un zivjūpis (Bubo blakistoni), kuri var sasniegt 60—71 cm garumu, to spārnu atplētums var būt 2 m un vidējais svars 4,5 kg.
Dažādām pūčveidīgo putnu sugām ir dažādas skaņas, ko tās izkliedz. Visbiežāk klaigāšana nozīmē pretējā dzimuma saukšanu vai paziņošanu par aizņemtu teritoriju. Putnu pazinēji pēc šīm skaņām var noteikt sugu. Visbiežāk spalvojums pūčveidīgiem putniem ir maskējošs, dabā grūti pamanāms. Daudzām sugām uz galvas ir īpašās pazīmes; citas krāsas laukumi, sejas maskas, ausu spalvu pušķi un košās krāsās acu zīlītes. Šādas īpašās pazīmes ir raksturīgas sugām, kas dzīvo atklātās vietās, zinātnieki uzskata, ka tādā veidā putni atpazīst sugas brāļus apstākļos, kad ir maz gaismas.[5]
Pūčveidīgo putnu olas parasti ir baltā krāsā un gandrīz apaļas. Izdētas tiek dažas līdz 12 olām, atkarībā no putna sugas. Olas tiek dētas ik pēc 1—3 dienām, kā arī putnēni neizšķiļas vienlaicīgi. Tas izskaidro faktu, ka ligzdā var atrast dažāda auguma putnēnus. Pūčveidīgie putni ligzdas nebūvē līdzīgi citiem putniem, bet piemeklē aizsargātu, piemērotu vietu koka dobumā vai kādā nišā, vai jau gatavu cita putna būvētu ligzdu. Pūčveidīgie putni var iekārtoties ne tikai kokā, bet arī alā zem zemes, kādā cilvēku būvētā ēkā, u.c.
Lielākā daļa pūčveidīgo putnu ir aktīvi naktī, dodoties medībās, tikai iestājoties tumsai. Ir sugas, kas kļūst aktīvas arī krēslas stundās, uzreiz pēc saulrieta vai pirms saullēkta, piemēram, apodziņš (Glaucidium passerinum). Dažas sugas ir aktīvas arī dienas laikā, piemēram, alu apogs (Athene cunicularia) un purva pūce (Asio flammeus)
Pūčveidīgiem putniem ir ļoti kluss lidojums, to nodrošina īpaša lidspalvu maliņa. Pūčveidīgiem putniem medījot ir raksturīgs straujšs, negaidīts uzbrukums. Lai pielavītos upurim nepamanītiem, pūčveidīgiem putniem ir divas nozīmīgas īpašības; pelēkraibs spalvojums, padarot putnu grūti pamanāmu, un izrobota lidspalvu maliņa, kas samazina lidojuma troksni līdz minimumam. Dažām sugām, kas medī zivis, kluss lidojums nav noteicošais veiksmīgām medībām, līdz ar to tām nav īpašās lidspalvu maliņas.
Putni ar saviem asajiem knābjiem un spēcīgajiem nagiem nogalina upuri pirms tas tiek norīts.
Par pūčveidīgo putnu sistemātiku zinātniekiem ir dažādas diskusijas un nevienprātība. Piemēram, DNS pētījumi ir pierādījuši, ka pūčveidīgie putni ir tuvāki radinieki lēļveidīgajiem putniem (Caprimulgiformes) un to radiniekiem nekā dienas plēsīgajiem piekūnveidīgajiem putniem (Falconiformes). Līdz ar to ir zinātnieki, kas lēļveidīgos putnus sistematizē kā pūčveidīgos, bet visus līdz šim sauktos pūčveidīgos putnus sistematizē kā pūču dzimtu (Strigidae). Tomēr šādu sistematizāciju neatbalsta lielākā daļa zinātnieku, un, neskatoties uz tuvo lēļu un pūču radniecību, katrai putnu formai ir sava kārta.
Senākie pūčveidīgie putni dzīvoja jau pirms 60—75 miljoniem gadu, un tie bija dinozauru līdzgaitnieki vairākus miljonus gadu. Protams, tie bija krietni atšķirīgi no mūsdienu pūčveidīgajiem putniem. Seno fosiliju atradumi padara pūčveidīgos putnus par vieniem no senākajiem putnu tipiem. Pirms 25 miljoniem gadu plīvurpūces bija starp visbiežāk sastopamiem putniem Eirāzijā. Attīstoties pūču dzimtas pūcēm, plīvurpūču izplatība samazinājās. Amerikā ieradās senās pūces no Eirāzijas un kļuva par mūsdienu pūču sugu priekštecēm.
Pūčveidīgo kārta (Strigiformes)
Pūčveidīgie, pūčveidīgo kārtas putni (Strigiformes) ir plēsīgi putni. Lielākā daļa no tiem ir vientuļnieki un aktīvi naktī. Tos var sastapt gandrīz jebkurā vietā uz sauszemes, izņemot Antarktīdu un dažas nomaļākās salas. Pūčveidīgo kārtā mūsdienās ir apmēram 200 sugas, kas iedalās 2 dzimtās: pūču dzimtā (Strigidae) un plīvurpūču dzimtā (Tytonidae).
