Atlantijas siļķe (Clupea harengus) ir siļķu dzimtas (Clupeidae) zivju suga, kas ir viena no visizplatītākajām un saimnieciski nozīmīgākajām zivīm pasaulē.[1] Tā mājo Atlantijas okeāna ziemeļu puslodes abos krastos.[2] Mūsdienās dēļ piesārņotiem ūdeņiem daudzās vietās, kur kādreiz siļķu populācijas bijušas lielas un bagātīgas, tās ir izzudušas. Tomēr, veicot ekoloģiska rakstura pasākumus un ūdenim attīroties, siļķes atgriežas kādreizējās izplatības vietās.
Atlantijas siļķes izmanto sālītas, marinētas, kūpinātas, ceptas, vārītas un sagatavotas dažādos konservos.[2]
Atlantijas okeāna rietumos Atlantijas siļķe sastopama, sākot ar Grenlandes dienvidrietumiem un Labradoras dienvidiem, beidzot ar ASV Dienvidkarolīnas štatu.
Okeāna austrumdaļā Atlantijas siļķes izplatības areāls sākas ar Islandi un beidzas ar Biskajas līča ziemeļiem, Ziemeļu un Baltijas jūru ieskaitot. Toties ziemeļaustrumu virzienā areāls stiepjas līdz Špicbergenai un Novaja Zemļa salu arhipelāgam.[2]
Ziemā nārstojošās nozīmīgākās Atlantijas siļķes populācijas mājo pie Islandes un Norvēģijas krastiem, bet lielākās rudenī nārstojošās populācijas mājo Ziemeļu jūrā, Baltijas jūrā un arī pie Islandes.[2]
Atlantijas siļķi Latvijā pārstāv tās Baltijas jūrā dzīvojošā pasuga — reņģe (Clupea harengus membras).[3] Šī pasuga nārsto jūras piekrastes sēkļos. Izšķir rudenī un pavasarī nārstojošas reņģu populācijas. Pēc nārsta reņģes aizceļo tālu no krasta un izklīst mazākos baros. Dažreiz nelieli reņģu bariņi ieklejo piejūras upēs un ezeros.[3]
Atlantijas siļķe ir vidēji liela vai neliela, sudrabaina zivs ar tumšu, zaļganzilu muguru. Lielākie īpatņi sasniedz 45 cm garumu un 1,1 kg masu. Parasti tā ir ap 30 cm gara.[2] Baltijas jūrā dzīvojošā reņģe vidēji ir mazāka par nominālpasugu. Tās lielākie īpatņi var sasniegt 40 cm garumu un 1 kg masu.[4] Atlantijas siļķei ir vārpstveidīgs ķermenis, slaids ar noapaļotu vēderu. Muguras spura viena, kas atrodas apmēram ķermeņa vidusdaļā, vēdera spura vienā līmenī vai aiz muguras spuras. Spuru stari mīksti. Augšlūpa noapaļota. Vēdera zvīņas nav izteikti ķīļveidīgas, kā tas ir citām siļķu dzimtas zivīm. Aste dziļi šķelta.[2][4]
Ūdenim filtrējoties cauri žaunām, to bārkstiņās uzķeras pat vissīkākās zooplanktona un fitoplanktona daļiņas. Kopumā Atlantijas siļķe ir samērā trausla un neaizsargāta zivs. Žaunu vāki ir lieli un trausli, tie viegli savainojas pret cietiem priekšmetiem, kā arī lielās zvīņas pie šādas sadursmes ļoti viegli atdalās no ādas.
Atlantijas siļķe ir pelaģiska jūras zivs. Uzturas milzīgos baros, kas kopīgi migrē no vairošanās un ziemošanas vietām piekrastes zonā uz barošanās vietām atklātā jūrā.[2] Lielākie siļķu bari var būt līdz 4,8 km³ lieli, zivju blīvums barā ir 0,5—1 zivs m³. Šādā barā ir vairāki miljardi siļķu.[5] Bars visu laiku pārvietojas ar relatīvi vienādu ātrumu, manevrējot salīdzinoši sinhroni. Bars kustībā veido platu trīsstūri. Parastais siļķu ātrums ir apmēram 6 km/h (jeb 167 cm/sek), bet bēgot no briesmām tas ir daudz lielāks.[6]
Jaunās silķes, līdz 2 gadu vecumam, uzturas seklumā, krasta līnijas tuvumā, bet pieaugušās siļķes uzturas dziļākos ūdeņos (parasti līdz 200 m dziļumam, bet nepārsniedzot 364 m dziļumu). Pavasarī un vasaras sākumā raksturīgas intensīvas diennakts vertikālās migrācijas. Diennakts gaišo laiku pavada dziļumā, naktī paceļoties augšup.[2][4] Barību siļķe atrod, izmantojot redzi. Tai ir arī ļoti laba dzirde, spējot uztvert skaņu diapazonā 30—4000 Hz. Atlantijas siļķe ir ļoti ātra un veikla, jo no plēsējiem to var izglābt tikai tās izveicība.[2] Bars jau laicīgi cenšas attālināties no iespējamām briesmām.[7]
Atlantijas siļķe barojas ar zooplanktonu, galvenokārt ar airkājvēžiem, saržokļaiņiem, pelaģiskajiem dižacu sānpelžiem, šķeltkājvēžiem un kriliem. Tā kā siļķe ir viens no nozīmīgākajiem barības avotiem daudzām plēsīgajām zivīm, putniem un zīdītājiem, tad tā ir viens no galvenajiem zooplanktona pārnesējiem citiem dzīvniekiem. Ar siļķēm barojas mencas, sarkanasari, tunzivis, laši, haizivis, kalmāri, zobenvaļi, delfīni, cūkdelfīni, vaļi, jūras lauvas un jūras putni.
Atlantijas siļķe dzimumbriedumu sasniedz 2—9 gadu vecumā (parasti 3—4 gados), kad tās ķermeņa garums sasniedz 25 cm.[2][8][9] Atkarībā no populācijas nārsts var notikt dažādos gada mēnešos, bet katra populācija nārsto tikai vienu reizi gadā, turklāt salīdzinoši īsu brīdi. Katrai populācijai ir sava nārstošanas vieta. Reņģēm izšķir populācijas, kas nārsto pavasarī un kas nārsto rudenī.[2][4] Siļķes nārsto seklumā, krasta tuvumā, vai sēkļos, parasti 15—40 m dziļumā, bet jūras sēkļi var būt arī 200 m dziļumā. Nominālpasuga izvēlas smilšainu vai grantainu gultni, bet reņģes ar jūras zālēm apaugušas vietas.[2]
Ikru apaugļošana notiek ārēji, ūdenī brīvi peldot ikru "lentēm" un spermai. Mātītes auglība 10—60 tūkst. ikri. Apaugļotie ikri ir lipīgi, tie nogrimst un piestiprinās pie grants vai augiem. Ikri atītstās tikai tad, ja ūdens temperatūra āprsniedz 18,9°C. Kopumā tas aizņem apmēram 3 nedēļas. Izšķīlušies kāpuri ir 3—4 mm gari. Izņemot acis, tie ir caurspīdīgi.[2][8] Kāpuri ir pelaģiski un peld līdz ar jūras straumēm. Atlantijas siļķe dzīvo 12—16 gadus,[8] bet var sasniegt 25 gadu vecumu.[2]
Atlantijas siļķei ir 2 pasugas:
Atlantijas siļķe (Clupea harengus) ir siļķu dzimtas (Clupeidae) zivju suga, kas ir viena no visizplatītākajām un saimnieciski nozīmīgākajām zivīm pasaulē. Tā mājo Atlantijas okeāna ziemeļu puslodes abos krastos. Mūsdienās dēļ piesārņotiem ūdeņiem daudzās vietās, kur kādreiz siļķu populācijas bijušas lielas un bagātīgas, tās ir izzudušas. Tomēr, veicot ekoloģiska rakstura pasākumus un ūdenim attīroties, siļķes atgriežas kādreizējās izplatības vietās.
Atlantijas siļķes izmanto sālītas, marinētas, kūpinātas, ceptas, vārītas un sagatavotas dažādos konservos.
Reņģe jeb Baltijas silķe (Clupea harengus membras) ir Atlantijas siļķes (Clupeidae) pasuga, kas mājo Baltijas jūrā.[1][2] Izšķir rudenī un pavasarī nārstojošas populācijas, kuras attiecīgi iedala vairākās jūras un līču populācijās.[1][2] Rudenī nārstojošās populācijas galvenokārt mājo Baltijas jūras rietumos un dienvidos, bet pavasara populācijas austrumos un ziemeļos, lai gan populācijas savstarpēji plaši pārklājas.[3]
Reņģe ir nozīmīgs zvejas objekts visām Baltijas jūras valstīm. To resursi Baltijas jūras centrālajā daļā, Botnijas un Somu jūras līcī šobrīd ir zemā, bet stabilā līmenī.[4] Reņģe ir Igaunijas nacionālā zivs.[5]
Reņģe ir vidēja izmēra, sudrabaini mirdzoša, nedaudz sāniski saplacināta zivs. Parasti tā ir 15—20 cm gara un sver 25—75 g,[6][7] bet var sasniegt 40 cm garumu un 1 kg masu.[1] Lielākā zināmā reņģe ir svērusi 1,5 kg. Tā bijusi noķerta 1959. gadā Somu jūras līcī.[8]
Reņģei ir viena muguras spuru (taukspuras nav). Astes spura šķelta. Ķermenis klāts ar viegli zūdošām, cikloīdām zvīņām. Vēders ieapaļš, bez asa ķīļa (taustot gluds). Sānu līnijas nav. Lemeškauls bez zobiem. Mugura tumši zila, sāni sudrabaini. Vēdera spura vienā līmenī vai aiz muguras spuras. Purna daļa pagarināta un, salīdzinot ar brētliņu, šķautņaina. Augšlūpa noapaļota, bez šķēluma, ķermenis bez tumšiem plankumiem.[1][6] Tai ir lieliska dzirde, un tā ir izcila peldētāja ar spēju veikt asus un ātrus manevrus.[3]
Reņģes ir pelaģiskas (jūras) zivis. Nārsto jūras piekrastes sēkļos, bet pēc nārsta aizceļo tālu no krasta un izklīst mazākos baros. Dažreiz nelieli reņģu bariņi ieklejo piejūras upēs un ezeros.[2] Var veidot arī lielus barus.[1] Pavasarī un vasaras sākumā raksturīgas intensīvas diennakts vertikālās migrācijas.[1] Diennakts gaišo laiku reņģe pavada dziļumā, naktī paceļoties augšup.[3]
Ziemā parasti uzturas 70—100 m dziļumā, ar ūdens temperatūru 3—5°C. Pavasarī un vasarā pieaugušās zivis pārvietojas uz 50—80 m dziļām vietām, bet Rīgas jūras līcī uz 30—50 m dziļumu. Tur koncentrējas un tad migrē uz nārsta vietām. Rudenī atkal atgriežas dziļākos ūdeņos. Līdz 12 cm gari mazuļi migrē uz virsējiem, sasilušajiem ūdens slāņiem.[1]
Barojas ar zooplanktonu, galvenokārt ar vēžveidīgajiem. Iecienīti ir airkājvēži, sānpeldvēži un šķeltkājvēži. Lielās reņģes barojas arī zivju mazuļiem. Rietumu populācijas veic barošanās migrācijas uz Kategatu un Skageraku.[1]
Dzimumgatavību reņģe parasti sasniedz trešajā vai ceturtajā dzīves gadā, bet Rīgas un Somu jūras līča populācijas arī otrajā gadā. Katra no populācijām nārsto tikai vienu reizi gadā.[9] Nārsta migrācijas nelielas. Rīgas jūras līcī uz nārstu ienāk arī jūras reņģes. Pavasarī nārsto laikā no maija līdz jūnijam. Nārsts sākas 1—5 m dziļumā ar ūdens temperatūru 2—4°C, vēlāk reņģes pārvietojas jūras virzienā līdz 6—20 m dziļumam. Rudenī nārsto laikā no augusta līdz oktobrim, 3—25 m dziļumā uz sēkļiem. Auglība 2—100 tūkst. ikru. Tie nogrimst un piestiprinās pie cieta substrāta vai augiem, galvenokārt pie aļģēm.[1][3] Ikru attīstība ilgst 1500—3400 grāddienas. Kāpuri pelaģiski. Kāpuru izšķilšanās garums ir 5,5—8 mm. Pavasarī nārstojošo reņģu kāpuri uzturas ūdens virsējos slāņos, pēc 2—2,5 mēnešiem tie pārvēršas par mazuļiem. Rudenī reņģu kāpuri uzturas līdz 60 m dziļumam, un to attīstība ilgst 8—9 mēnešus. Jūras dienviddaļā sasniedz 6 gadu, bet ziemeļdaļā 20 gadu vecumu.[1]
Reņģe jeb Baltijas silķe (Clupea harengus membras) ir Atlantijas siļķes (Clupeidae) pasuga, kas mājo Baltijas jūrā. Izšķir rudenī un pavasarī nārstojošas populācijas, kuras attiecīgi iedala vairākās jūras un līču populācijās. Rudenī nārstojošās populācijas galvenokārt mājo Baltijas jūras rietumos un dienvidos, bet pavasara populācijas austrumos un ziemeļos, lai gan populācijas savstarpēji plaši pārklājas.
Reņģe ir nozīmīgs zvejas objekts visām Baltijas jūras valstīm. To resursi Baltijas jūras centrālajā daļā, Botnijas un Somu jūras līcī šobrīd ir zemā, bet stabilā līmenī. Reņģe ir Igaunijas nacionālā zivs.
