Grieze (Crex crex) ir vidēji liels dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) dzērvjveidīgais putns, kas izplatīts gandrīz visā Eiropā, izņemot Islandi, Pireneju pussalu un Skandināvijas ziemeļu daļu. Tā ligzdo arī Āzijā no Rietumāzijas līdz Ķīnas ziemeļrietumiem un Sibīrijas centrālajai daļai. Ziemot grieze migrē uz Āfrikas dienvidaustrumiem.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]
Grieze saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem nav apdraudēta putnu suga (angļu: Least concern).[3] Latvija mūsdienās, ļoti iespējams, ir valsts ar vislielāko griežu blīvumu pasaulē.[4] Šai sugai labi klājas arī pārējās Baltijas valstīs, Krievijā un Baltkrievijā, samērā labi dzīves apstākļi tai ir arī Centrāleiropas valstīs, toties Rietumeiropas zemēs to skaits mērāms tikai simtos.[4] 1996. gadā grieze ir izvēlēta par Latvijas dabas simbolu — Gada putns 1996.[5]
Pretstatā citām Eiropas valstīm griezes Latvijā sastopamas vēl salīdzinoši lielā skaitā. Tā mūsu teritorijā ir parasta ligzdotāja, gadā ligzdo apmēram 26 000—38 000 pāru.[1] Pirmās griezes atlido maijā, tēviņi tūlīt ieņem katrs savu ligzdošanas teritoriju. Maija beigās, jūnija sākumā Latvijas pļavās naktīs skan skaļās griežu tēviņu balsis, cenšoties aizsargāt teritoriju pret citiem tēviņiem.[4]
Arī Latvijā griezi apdraud gan pļavu aizaugšana un meliorācija, gan iespējamā lauksaimniecības intensifikācija. Griežu pētnieks Oskars Keišs uzsver: „Grieze ir viena no mūsu valsts vērtībām, kas attēlota arī uz 10 latu sudraba monētas, cita dzīvnieku suga — Eiropas ūdele, kas arī attēlota uz 10 sudraba latiem, jau izmirusi. Mums jārūpējas, lai griezes dziesma nepaliktu aprakstīta tikai tautasdziesmās.”[6] Grieze ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas II kategorijā. Šīs sugas vēsture Latvijā ilustrē pretrunīgo situāciju, kādā nonākušas daudzas no cilvēka saimnieciskās darbības atkarīgas dzīvnieku sugas. Ja Latvijā cilvēki nedzīvotu vispār, griežu, kas ir atklātu ainavu putns, šeit būtu daudz mazāk, bet pārāk aktīva saimniekošana savukārt samazina sugas izdzīvošanas iespējas.[4] Griežu skaits Latvijā kļuva kritisks 20. gadsimta beigās. Tas lēnām samazinājās kopš 20. gadsimta sākuma, īpaši strauji 70. gados. 90. gadu sākumā no vairāk nekā 100 000 Latvijas ligzdojošo pāru populācijas bija atlikuši tikai 3000—10 000 pāru. Mūsdienās to skaits atkal pieaug un ir sasniedzis vismaz 40 000 pārus, ko var salīdzināt ar 20. gadsimta 60. gadu līmeni.[1][4] Pēdējos desmit gados to skaits ir pieaudzis vairāk kā par 30%.[7]
Grieze ir spēcīga, vidēji liela vistiņa, kas ir apmēram kovārņa lielumā. Tai ir spēcīgas kājas un īsa aste. Tēviņi un mātītes ir apmēram vienādi, lai gan vismazākie un arī vislielākie īpatņi ir tēviņu vidū (tēviņu augumu atšķirību amplitūda ir lielāka nekā mātītēm).[8] Griezes ķermeņa garums ir 27—30 cm, spārnu izplētums 42—53 cm, svars tēviņam 130—210 g, bet mātītei 138—158 g.[8] Mugura, galvas virspuse, kakla aizmugure un pleci griezei ir rūsganbrūni raibi, bet spārnu lidspalvas vienkrāsaini rudas, kas labi saskatāmas tikai lidojumā. Galva un kakls priekšpusē zilganpelēki,[9] virs acs izceļoties gaiši pelēkai, platai "uzacij", bet zem acs rudibrūna svītra, kas sākas pie knābja pamatnes un beidzas aiz acs. Zods un pakakle balti.[8] Vēders, zemaste un sāni gaiši pelēki ar baltām un rudām svītrām. Abu dzimumu apspalvojums ir līdzīgs, bet salīdzinoši mātītes ir siltāk brūnas un to "uzacs" ir šaurāka.[8] Knābis un kājas pelēkrozīgas. Acis brūnas. Ārpus vairošanās sezonas apspalvojums uz muguras kļūst tumšāks, bet pavēdere mazāk pelēka. Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem, tikai to muguras ir dzeltenākas un pavēderes gaiši brūnas, nevis pelēkas. Mazuļiem ir melnas dūnas, līdzīgi kā citiem dumbrvistiņu cālēniem.
Lai arī griezei nav pasugu, atšķirīgām populācijām piemīt atšķirīga apspalvojuma tonalitāte. Jo tālāk putni dzīvo uz austrumiem, jo to apspalvojums pamazām kļūst gaišāks un pelēcīgāks. Pēc vairošanās sezonas pieaugušie putni maina spalvas. Pirms došanās uz ziemošanas vietām vēlu augustā vai septembra sākumā jaunās spalvas ir izaugušas. Arī Āfrikā pirms došanās uz ligzdošanas vietām notiek daļēja spalvu nomaiņa. Mazuļiem dūnas nomainās ar spalvām apmēram 5 nedēļu vecumā.[10] Ziemošanas laikā griezei un Āfrikas griezei ir kopīgs izplatības areāls, bet Eirāzijas griezes ir lielākas par savām Āfrikas radiniecēm, kā arī to muguras ir gaišākas un spārnu lidspalvas rudākas. Lidojumā griezēm turklāt ir garāki, mazāk noapaļoti spārni un seklāks spārnu vēziens kā Āfrikas griezēm.[10]
Dabā griezi vieglāk dzirdēt, nekā redzēt. Tai ir raksturīga, griezoša skaņa un maijā vai jūnijā var bieži dzirdēt „griežam” griezi tās divzilbīgo saucienu “krrrep–krrrep”. Tas ir nesajaucams un tālu dzirdams, it īpaši krēslā un naktī.
Grieze mājo dabiskajos un cilvēka veidotajos zālājos, labības laukos un atmatās. Grieze pārsvarā apdzīvo pļavas un laukus ar garu zāli. Tāpat kā citi dzērvjveidīgie, grieze labi maskējas, tāpēc tikai nedaudzi cilvēki ir redzējuši dzīvu griezi. Grieze spēj nemanāmi aizlavīties projām, pat ja cilvēks tai piegājis tikai dažu metru attālumā, — tā, ka cilvēks pat nepamanīs zāli sakustamies. Diemžēl šī spēja to neglābj no mehāniskajām pļaujmašīnām. Mūsdienās galvenais apdraudējums griezei ir mehāniskās pļaujmašīnas.[4] Grieze ir aktīva krēslas stundās: agri no rīta vai vēlu vakaros, lietus laikā vai uzreiz pēc lielām lietusgāzēm. Griezes lidojums ikdienā ir spurdzošs, īslaicīgs un vājš, kājām karājoties uz leju. Ja to pļavā iztraucē, piemēram, suns, grieze parasti nelido tālāk par 50 metriem. Tā cenšas nolaisties aiz kāda krūma vai garāka zāles cera. Migrācijas laikā, protams, grieze lido mērķtiecīgi un stabili. Staigājot pa pļavu, grieze lēni un augstu cilā kājas, bet skrienot grieze noliecas, ātri pazūdot zālē. Ja nepieciešams, tā spēj peldēt. Ja griezi noķer, tā var tēlot arī nāvi, ātri atgūstoties, ja briesmas vairs nedraud.[10]
Ziemošanas areālā grieze ir vientuļniece un katram īpatnim ir teritorija, kas ir apmēram 4,2—4,9 ha liela. Migrācijas laikā griezes pulcējas baros, kuros ir līdz 40 īpatņi. Tās pārlido nakts laikā, bet dienas laikā atpūšas, reizēm šādās iecienītās atpūtas vietās satiekas vairāki simti griežu.[10] Griezes migrē, balstoties uz instinktiem. Pat desmit paaudzēs nebrīvē augušas griezes, nokļuvušas brīvībā, spēj sasniegt Āfriku un atgriezties ligzdošanas teritorijās, sekmīgi izaudzinot jauno paaudzi.[11]
Grieze ir visēdāja, bet tā galvenokārt barojas ar bezmugurkaulniekiem — kukaiņiem, zirnekļiem, posmtārpiem, gliemjiem, vabolēm, spārēm un sienāžiem, kā arī ar nelieliem abiniekiem un zīdītājiem, augiem un to sēklām. Grieze iznīcina dažādus lauksaimniecības kaitēkļus, piemēram, smecerniekus,[10] garkājodus un sprakšķus.[12] Ziemošanas teritorijās griezes barošanās ieradumi ir līdzīgi kā ligzdošanas areālā un tie tiek papildināti ar Āfrikas kukaiņiem, piemēram, termītiem un prusakiem. Barību grieze meklē uz zemes un uz zemu augošiem augiem, rūpīgi apskatot zemes virsmu, tā ar knābi pārmeklē arī sakritušas lapas un citas kritalas un skrien pakaļ aktīviem kukaiņiem. Mazuļus grieze baro ar dzīvnieku izcelsmes barību.[10]
Līdz 1995. gadam valdīja uzskats, ka griezes veido monogāmus pārus, bet noskaidrojās, ka tēviņš sapārojas ar 2—3 mātītēm. Tēviņa teritorija (3—51 ha, visbiežāk apmēram 15,7 ha) ir lielāka un pārklājas ar vairākām mātītēm (visbiežāk apmēram 5,5 ha). Tēviņš aktīvi aizsargā savu teritoriju un padzen citus tēviņus. Reizēm starp tēviņiem izceļas arī kautiņi. Mātītes teritorijas aizsardzībā nepiedalās. Riesta laikā tēviņš mātītei piedāvā barību un tai tuvojas ar zemu noliektu galvu, izplestu asti un nolaistiem spārniem.
Ligzdai vieta parasti tiek izvēlēta pļavā, paslēpta garā zālē vai zem krūma, vai tā atrodas vientuļa koka tuvumā. Lai gan tiek uzskatīts, ka ligzdu iekārto mātīte,[13] tomēr nebrīvē var novērot, ka ligzdu vienmēr būvē tēviņš.[14] Tā tiek būvēta seklā iedobē uz zemes, izmantojot sausu zāli un lapas.[15] Ligzdas diametrs ir 12—15 cm, dziļums 3—4 cm. Dējumā ir 6—14 gaiši krēmīgas olas ar sarkanbrūniem raibumiem. Visbiežāk 8—12 olas. Tās var būt arī ar viegli zilganu vai zaļganu toni.[14] Latvijā parasti gadā viens perējums, ligzdas bojāejas gadījumā perē atkārtoti. Toties siltākos reģionos griezēm ir divi perējumi. Inkubācijas periods ilgst 19—20 dienas. Perē tikai mātīte. Tā kā mātīte briesmu gadījumā sēž uz olām, cieši pie tām pieplakusi līdz pēdējam brīdim, tad tās bieži aiziet bojā, ja pļava tiek pļauta. Mazuļi ir ligzdbēgļi un sāk sekot mātei pēc vienas vai divām dienām. Par tiem rūpējas tikai mātīte. Pirmās 3—4 dienas mātīte mazuļus baro, pēc tam tie baroties sāk paši. Jaunie putni sāk lidot 34—38 dienu vecumā. Ja ir otrais perējums, tas tiek atkārtots apmēram pēc 42 dienām, skaitot no pirmā perējuma. Otrā perējuma inkubācijas periods ir īsāks, 16—18 dienas. Jaunie putni bieži paliek kopā ar māti līdz migrācijas ceļojumam uz Āfriku.
Griežu dabiskie ienaidnieki ir ūdrs, Amerikas ūdele, kaķis, sermulis, lapsa, baltais stārķis.
Grieze (Crex crex) ir vidēji liels dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) dzērvjveidīgais putns, kas izplatīts gandrīz visā Eiropā, izņemot Islandi, Pireneju pussalu un Skandināvijas ziemeļu daļu. Tā ligzdo arī Āzijā no Rietumāzijas līdz Ķīnas ziemeļrietumiem un Sibīrijas centrālajai daļai. Ziemot grieze migrē uz Āfrikas dienvidaustrumiem. Ģeogrāfisko variāciju nav.
Grieze saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem nav apdraudēta putnu suga (angļu: Least concern). Latvija mūsdienās, ļoti iespējams, ir valsts ar vislielāko griežu blīvumu pasaulē. Šai sugai labi klājas arī pārējās Baltijas valstīs, Krievijā un Baltkrievijā, samērā labi dzīves apstākļi tai ir arī Centrāleiropas valstīs, toties Rietumeiropas zemēs to skaits mērāms tikai simtos. 1996. gadā grieze ir izvēlēta par Latvijas dabas simbolu — Gada putns 1996.
